Man nevajag..

Man nevajag no tevis dārglietas,
Tās atņems manām rokām mīļumu.
Man nevajag krāšņas zvērādas,
Tās manā sirdī ienesīs aukstumu.
Es gribu to dārgumu,
Ko ļaudis par mīlestību sauc,
Lai pa reizei atnes pļavu ziediņu,
Lai tu par mani domātu daudz.
Es negribu tevi ne mānīt,ne sāpināt,
Es labi zinu,ko nozīmē ciest,
Gribēju tikai savu dzīvi tev dāvināt,
Lai skumjas var atvarā mest.
Man tā gribējās tevi laimīgu darīt,
Gulēt uz tava pleca un zināt,
Ka ne šodien,ne rīt un ne parīt,
Neviens mūsu laimi nevar iznīcināt.
Man gribējās pie tevis sasildīties,
Pēc garas un aukstas ziemas,
Atkausēt arī tavu sirdi un priecāties,
Cik skaistas šīs mūža dienas.
Nu izrādās,ka mums cauras kabatas
Un vislielākais dārgums ir izkritis ārā,
Es auju kājās savas vecās čabatas,
Laime atkal kā zvaigznīte tāla...