Klusuma fonogrammas

Man nepiemīt tieksme zūdīties un piemeklēt klusumam fonogrammu.
Pat ja spogulī saliksies puzlis no neredzētiem dubultnieku atspulgiem,
Es izdomāšu vēl dažas notis, lai papildus izveidotu kādu gammu,
Lai melodija plūstu lēni, kā putukrējums cauri sienām, pār pagalmiem.

Un eiforijā par portjerām aizklātiem logiem un mēness glazūras peļķēm,
Saplīst sīkās lauskās atmiņas manas pret sauso reģipša sienu.
„Ja man dāvāsi mīlu...” Dīvaini, dubultā nesaņēmu, sen novīta neļķes...
Tas vien ir to vērts, lai pārkāptu sausā likuma normu un pildītu glāzē(ne pienu).

Un izdzert, lai visur esošo atbalsi apdedzinātu ar lūpu sūrumu savu,
To nedzirdamo stīgu atbalsi, kas klusēdama ir iezīdusies man miesā.
Jo katra diena nes jaunus elkus, kas ar smieklu pilēm sit pa tumsību tavu.
Un rēgojas klēpjiem laime katrā nejaušā cilvēkā, uz ielas garām kam iesi...

Tā nosēdēt uz karnīzes ar kājām uz aizslīdošā, zūdošā mākoņa pusi...
Līdz pusnaktij. Ilgāk. Lai vēdina nakts tās vakarējās fobijas visas.
Mana ēna nav redzama, to nakts ar tavējo ir bezsvara stāvoklī savijusi
Un izšļakstījusi pa ziedošās pilsētas sienām, kad vakara blāzma dzisa...

Man nepiemīt tieksme zūdīties. Fonogrammas piemeklētas no augšas.
Arī putekļi taču nav izmazgājami ar ziepēm tais noapaļotajos stūros....
Jā, būs tā. Jā, kliegšu, lai savu balsi sadzirdēt varu, kad klusumā saukšu.
Lai redzētu šķidrumu sāļo ar plaukstu piesegtajās acīs, šo ūdeni sūro....