Ozols

Tajā vecajā ozolu audzē
Kur palicis viens vienīgs koks
Ja ausis un prātu tu saudzē
Tad iet uz to vietu nav joks

Ap ozolu troksnis un steiga
Kā vārnas ķērc prātnieku bars
Es daudzus tos zinu no vaiga
Viņu mājoklis - nokaltis zars

Kāds ebrejs ar rēķiniem gariem
Kas noslēdzas formulās glītās
Sev savijis ligzdu no sariem
Ar kvantiem jau gadsimtu cīnās

Tam netālu rosās viens anglis
Par Ričardu trešo viņš stāsta
Viņš stāstītājs tiešām ir čakls
Par večiem no karaļu klāsta

Bet blakus uz kaimiņu zara
Tup večuks kā ūpis un bolās
Jā, mērkaķiem kādreiz būs vara
Par to jūs gan dzirdēsiet skolās

Vai redziet tos bārdaiņus divus
Un plikpauri pulciņā skaļā
Būs pagrūti pārbļaut jums viņus
Ja sarkanās rīkles tiem vaļā

Vēl viens, tādā zvejnieku vamzī
Veic aptauju "Kam skan šis zvans?"
Vai Džordans ir pārvērties bomzī
Šis svīteris kādreiz bija mans...

Tad vēl viens tik trīsstūrus zīmē
Un jautā, cik garš tas un plats
Kāds komponists, darbojies Vīnē
Tam atsaka - rēķini pats

Par padomju pasi kāds dzejo
Tam bikses - trīs reizes pa lielām
Un tos, kas pa mizkastēm zvejo
No lielceļiem sauc un no ielām

Brakšķ ozola zari, birst lapas
Ja nolūzīs - nebūs vairs joks
Kur dosies šo prātnieku takas
Ja audzē tik viens vienīgs koks