Svelme

Ir šampanietis atšāvies, kūst saldējums un nešņāc koka-kolas trauks.
Uz pieres krājas (ievērosi?) sviedru piles pērlītēs un rokas mirkst...
Jā, bārā līdzīgi kā Āfrikā - starp citu, tāds tev acīmredzot biolauks.
Kā nokaitēts kļūst gaiss, kūst krēsli, galds – šķiet pārkarsušas baterijas švirkst...

Man krekls atpogāt jau mudina, vēl aukstu vīnu dzert, tad celties, lēnām iet
Uz kungu istabu, kur ģīmi vēsināt un pāris desmit salvetēs slēpt to,
Kas uzkrājies - un aukstos sviedrus noslaucīt, zem krāna atelsties mazliet,
Slēpt nervu drudzi, atgriezties, mest vārdu tīklu, nezīlējot turpmāko...

Tā atkal sēžam, runājam par ceļu Rīga – Jelgava, par „ātrumšosejām”,
Lai termins lietotais tik komisks šķiet, starp citu, liekas nekā smieklīgāka nav
Par kafiju uz biksēm izlieto (vai tas to vērts?), par tevis nepabeigtām replikām,
Par neslēptajiem mājieniem, par žestiem vaļīgiem un padevīgiem jau...

Un izkūst ledus aizsvīdušā kokteiļglāzē (sajucis man kurš pēc skaita jau).
Tās pogas raujas vaļā, rokas ņurca salveti, un lūpas kaut ko melš.
Es zinu, ko es gribu... neatceros tikai – vai to gribējām mēs kādreiz jau, -
Vien nezinu, kāds gan tur „mēs”, tās laikam senas fantāzijas svelmē elš...

* * *
Un ledus gabaliņi glāzē spēlējas un lēnām irst -
Tā mūsu pagātne,
Ar ūdeni tā raud
Un kūst...

Karsts, kvēlošs sitiens mani skar, zem jostas nirst,
Un duras pakrūtē.
Māc it kā žēlums...
... būs?