Nejaušs dzejolis
nejaušs dzejolis

Iesaki dzejoli draugiem:

Telefona zvans

Katru dienu zvana
Kāds, kurš nerunā...
Laikam klusēšana
Jūtu paušana.
Labi, paklusēsim
Tagad divatā-
Ne jau manā skaita-
Naudu, kabatā...
Bonusā man krājas
Zvanu santīmi...
Kaut ar nerunājam,
Gaidu-piezvani...
Nu jau pieradusi,
Ka tu zvani man...
Tam, ka vienā laikā
Tavi zvani skan.
Atkal tas pats numurs,
Šoreiz runā tu-
Es no pārsteiguma
Nedaudz samulstu.
Tavā balsī jūtu,
Tik daudz sajūtu,
Labi, ka nav redzams,
Kā es nosarkstu...
Uzaicini mani,
Lai es iznāku-
Stāvot durvju priekšā,
Teic, ka pazīšu...
Izgājusi esmu,
Baltas rozes sniedz...
Atpazīstu-biji
Kautrīgs klasesbiedrs.
Arī es uz tavu
Pusi skatījos,
Savas jūtas slēpjot
Citiem runājos.

Prieks, ka mūsu sirdis
Beidzot satikās,
Telefona zvanā
Pukstot vienojās.
Viedokļi par dzejoli
 sekspiirs15  2009-05-25 21:48 
Skaists dzejolis, pēdējās 4 rindas liekas. Maz ticamas...
 assortina  2009-05-25 21:54 
Es piekrītu Sekspīram!! :)
 Plaanpraatinjsh  2009-05-25 22:24 
Šausmīgi esi izstiepusi domu kā zeķi.
 maijupukite  2009-05-25 23:22 
Nesaprotiet?! Tas taču atšifrējums!!! :):):)
 lauvene4  2009-05-26 01:34 
smuka tā garā zeķe:)
 ZARNU_MAISS  2009-05-26 07:28 
Ja zvana un nerunā,tad viņam ir problēma.Nopietna.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?