Mana zebra.

Dienu algoritmu radītās parabolas,
Kā viļņi kas dejā dodas.
To virsotnēs baltputu vaiņagu rotas,
Bet dzelmes melnums, kur vilnis plokas.

Un padebešu plašajā ziluma laukā,
Vēja dzīti mākoņi braukā.
Dūnas svētā mierā pa augšu,
Tie lietainie, drūmie - baznīcu torņus lauž.

Arī zebrai spriesta tiesa,
Tai dienu kalendārs uz miesas.
Ir baltā svītra - sulīgu zāli ēd,
Kad melnā, tā no lauvas nagiem bēg.

Nez tikai kāpēc?
Manai zebrai - svītras melnās,
ir daudz platākas nekā tās baltās.