Sasmakusī vasara

Vasara atnāk ar putekļiem, smakām..
Viss kas izmests žogmalēs - pūst.
Uz cūkfermu milzīgo iemītā taka,
Pāri no vircas un ,,cēlgāzēm" plūst.

Ļautiņi kautrīgie, aizņaudzot nāsis
Bāli kā miroņi ceļas un krīt..
Nolādot siltumu , nolādot vasaru..
Certībā klusā, ka ziema nāks rīt.

Pilsētas slaisti tver pēdējo skābekli,
Mašīnas smirdīgu svelmi pūš sejās.
Pietrūkst tiem spēka kustināt grābekļus,
Mesties uz laukiem, izvējot vējos.

Mosties reiz mosties, svabadais gars!
Atstāj šo ieleju tārpiem un mušām.
Tikai kosmosā laime un spars!
Ejam no zemītes .. špļaudoties klusām!