kaut kā tā

man nebūs miera
iekams neizlikšu
to trauksmi savādo
kas manu sirdi satrako

kaut zinu nolemtību patieso -
kā aizvākotai pērlei tai šajā dzejas okeānā grimt..

un zini - patika
kaut sāpīgi un smagi
bet patika

kad acis pildījās un pārplūda
kad kamols rīklē šķita pārāk liels
kad likās laika rādītājs vairs nekur neies...

* :)ha - un vēl joprojām sēž meitene jūras krastā...un kūļā kājas zem tīklu sola....