Bērnības šūpolēs

Manas bērnības šūpolēs
Atmiņas šūpojas.
Turpu,atpakaļ vēzējot,
Kustina kājiņas,
Skatās debesīs it kā
Ko gribētu ieraudzīt,
Cauri mākoņiem bērnību
Zudušo sameklēt.

Ja, nu -lāčuku,lelli
Vai koka zirdziņu,
Kautkur pamani mākoņos
Slīdam,tad zini tu,
Tā ir viņa ! Tā mana-
Bērnības pasaule,
Kurā vēlreiz,ja spētu,
Es, noteikti, pabūtu.

Man jau nevajag ilgi,
Tik maziņu brītiņu,
Lai sev līdzi ko mīļu
No bērnības paņemtu-
Savu mīļāko,vakaros dzirdēto, pasaku...
Žēl,ka grāmatās tādu
Es izlasīt nevaru.

Šūpuļdziesmu,ko māte
Pie gultiņas dziedāja,
Valša soļus,ko tētis
Man izdejot mācīja,
Pirmo zīmīti stundās,
Ko puisis man rakstīja,
Kautro buču uz lūpām, Ko slepeni iedeva...

MANAS BĒRNĪBAS ŠŪPOLĒS
ATMIŅAS ŠŪPOJAS...