sirds kabatiņā...

man patīk Tavā azotē,
es tagad Tur sēžu un
lūkojos Tevī.....
Tu strādā...

Tu neredzi,
varbūt nejūti,
bet es tur esmu...
un man ir vienalga..
tur gribu būt..
un esmu......

sēžu - domāju domu.....
Par domu....
jāizkustas...
izrāpjos no Tavas siltās azotes,
un klusiņām,
lai netraucētu Tevi,
lienu augstāk...
re - sirds kabatiņa,
tā man dikti mīļa....
nejautāšu..
vai drīkst....
lienu iekšā...
eh...
Te vēl siltāk nekā azotē..
es mazliet te pakavēšos...
te ir tik labi....
pasēdēšu,
nē labak pagulēšu...
varbūt aizmiegu tur,
lai nepamostos,
jo tad atkal būs jārāpjas ārā..
nē...
tā ne...
tad nu es guļu.....