Pravieši

pa ļaužu tuksneša plienu,
tos redzam basām kājām,
ejam un sapņojam vienu,
lai pasaule grēkot stājas,

un sirdis paceļas brīvas,
kur grēku lietus lijis,
bet neizmainīt dzīvi -
stāv horizonts tur – kur bijis...

kaut visi pravieši akli -
skats tālāk viņiem sniedzas,
vien savus viedos sapņus,
jums pareģot tie liedzas...

ir viņu dvēseles skaistas
un pazīst eņģeļu acis -
mūs jaunas dzīves gaitai
tie gatavo, ne pašus,

un nealkst zemes mantu,
kas labumus tiem dotu,
bet glābj no pazušanas,
lai nezaudēt mums godu...

mēs viņus slimus redzam,
par neprātīgiem saucam,
un izvairīties mēdzam...
ko darām – neapjaušam.