Tā ir un viss!!!

Kādam cilvēkam bija māja ...,
Pats viņš to nebija cēlis,
Ne smagi strādājis,
Ne arī bluķus vēlis...;
Vienkārši tajā dzīvoja
Un rūpīgi ziedus apkopa.

Tā māja viņam bija.
Vai sniegi sniga, vai lieti lija,
Bija māja, viņa māja un viss!
Un ir vēl joprojām tāda, kāda ir,
Pati par sevi, neatkarīga no citiem,
Un pieder tikai un vienīgi viņam!

Kāds teica, ka dogma un jumta tai nav,
Jo, loģiski domājot, tas nemaz nevar būt,
Kādam citam šī māja tik iedoma šķita,
Kā gaistošs burbulis varot tā kļūt.
Tā abi viens otram un citiem
Ik dienu acis un ausis mālēja.

Un tie, kas tā domā un tie, kas tam tic,
Iet katru dienu garām un domā,
Ka mājas nav un viss...!
Tak mājoklī uguns pavardā kuras,
Mīt iekšā saimnieks, kas pasauli lāpa,
Un netic tiem diviem ne sists.