Manam sargenģelim

Man vakar bija skumji, sirds bēdās savilkās
un asaras man acīs it viegli raisījās.
Tad sargenģelis jaukais pie manis atlaidās...

Kad saviem spārniem mani tas maigi apņēma,
no viņa pieskārieniem man dvēs`le atplauka,
un visas skaudrās sāpes pavisam izzuda.

Es sargenģeli savu patiešām netaupu -
it visas savas bēdas uz viņu novadu...
...pat asariņas savas tam spārnos noslauku...

Ak, sargenģeli jauko, patiešām gribētu,
lai manu bēdu nasta no tevis izgaistu.
Un tavus lauztos spārnus prieks baltus mazgātu...

Es pateicos tev, mīļais, ka esi blakus man,
Ka tavi dzidrie smiekli man atkal ausīs skan...
Un laimīga es esmu, ka vispār esi man...