Dzejolis - papīra pūķis

Ne domu oļi, ne klusuma sēkļi
neaiztur sirds starojuma straumi,
tā mutuļo, virmo un plūst
pārrauta aizsprosta spēkā.
Ilgi glabātie vārdi
no dziļumiem augšup laižas
līgani un viegli kā papīra pūķis.

Dzejoļa atskaņas
palaistas mākoņos –
kopā ar cīruļiem spurdz,
dzejolis kļuvis gludens un maigs
kā noēvelēti pūķa skaliņi,
un skaidu matu cirtas
vēl virpuļo pirkstos.

Mans dzejolis-papīra pūķis
aizlidos pie tevis,
piezemēsies virs kalna
brūnajiem pleciem,
ābeļu zaros ieķersies,
un vizēs tā pavediena
Gaismas stīga –
sudrabpelēki zaļa –
kā pirmo lapiņu
plūksnainā virsma saulē.
Tavu ābeļu mizā
nav nevienas plaisas
un sula rit rožaini salda,
kad ābeles ziedēs,
es pati tur būšu ,
jo dzejolis-papīra pūķis
ir tikai mans sūtnis.

Atstāj neapsētu
irdenu zemes pleķīti,
kur dziļi un sātīgi
iegremdēt rokas augsnē,
šūpoties reizē ar saknēm,
brīdi ieaugt brūnajā kalnā –
mūžīgajā ceļazīmē,
lai neapmaldītos
un atvilgtu no līkloču ceļa.
Tad ielaid mani
pieneņu zeltainajā gaismā
putekšņiem aplipt
un reizē ar kamenēm
priecīgi zumēt, un palikt,
līdz margrietiņas ziedēs –
mīlēt un svinēt pasauli,
kurā ESAM!

Daiga Lapāne