Atbrīvošanas gadadienā

Ir agrs, mākoņains maija rīts
Pār Rīgu nolaidies, klusām smīn.
Tas melni - dzeltenās lentītēs vīts
Un savādiem vimpeļiem izrakstīts.

Pār Akmens tiltu kolonā tur
Iet cilvēku pūļi, kā Daugava plūst.
No jūsmas nepaglābties nekur,
Vien pēkšņi tā neomulīgi kļūst...

Kad dēlēns prasa, pie rokas kas iet:
Vai salūts par godu Latvijai būs?
Bet tētim pavisam negribas smiet:
Nē, tiem, kas reiz atbrīvoja mūs...

Zēns ieklausās, svešādas mēles skan,
Un pāri tam bērna balss, kā zvans:
Tēti, te pietrūkst tikai kāds nieks -
Nav redzams atbrīvoto prieks...