Tfu...

Rīts, auksta gaisma...
Atkal skumjas māc,
jo kur tik skaties –
apkārt balagāns,
kur katrs gatavs,
vaigiem kaistot kvēlē,
likt kaut vai karstu akmeni uz mēles,
kaut savu dvēseli te notirgot –
tik savu iegribu,
tik savu kaprīzi
tam ātrāk piepildīt,
pa pilnam izgaršot.

Man uzspļaut slaidi
visam lētajam,
jo īstā dzīve –
jūtās patiesās.
Tās emocijas -
mīlestība, sāpes,
kas apgaismo mums dvēseles un prātus...
Ne lētā maskarādē barā skriet -
es gribu iepazīt,
prast svešo atraidīt,
pats sevi saskatīt
un ... pasmaidīt mazliet.

Riets, auksta gaisma...
atkal
griežas balagāns.
Bez dzīvas,
tīras dvēseles
tas viss
tik piezemēts un bāls...
Jo nu jau
pārdots viss,
ko saucam vārdos –
Dzimtā zeme,
Māls...