Un atkal par mīlestību

Tu kā nelabais ar radziņiem
Mani aicini uz nedarbiem,
Iziet saulei rietot vakarā,
Dzirdēt lakstīgalu ievājā.

Tikko māte gulēt noliekas,
Kāds pie loga klusi grabinās,
Es jau zinu, ka tas būsi tu,
Tādēļ tūdaļ vaļā atveru.

Man pie mājas mežrozīšu krūms,
Saskrāpējies esi,bet ne drūms,
Tā kā spalvu mani izcel tu,
Sev uz lūpām skūpstu sajūtu.

Luncinās gar tavām kājām suns,
Zin, ka līdzi doties varēs mums,
Kamēr staigājam mēs divatā,
Draudziņš mūsu mīlu apsargā.

Saulei rietot zvaigznes parādās,
Mūsu mīlestībā noraugās,
Viņu mēness zin` par mīlu daudz,
To par donžuānu kaislu sauc.

Tu mans velniņš, es tavs eņģelīts,
Abi esam pāris sapasīgs,
Tev no manis rodas spārniņi,
Bet man pierē niez jau radziņi.

Nakts par īsu un kad tumsa zūd,
Mīlu soli, vienmēr kopā būt,
Mūsu rokas vaļā nelaižas,
Ejam rītausmā pie māmiņas.

Māte rājas, ka tu palaidnieks,
Bet par mani tik un tā ir prieks,
Jo, kas notiek manā sirsniņā,
Sen jau zina, manījusi tā.

* * * * *

Mīlēt kādu, tas mums visiem ļauts,
Mīlestība ir kā sapnis jauks,
Lai tā īstenība, katram kļūst,
Mīlot dzīve nevelkas, bet kūst.