Es taču arī...

Tu vientulībā, te neviena nav...
Kā neviļus tu atskaties un pamirsti -
Vīd tavās acīs nogurušās - krusts,
Dzird skumjas runājam,
Un melna tumsa acīm priekšā plūst...

Tu centies saskatīt vien apveidu
Un pūlies saklausīt, kas tumsas lapas šķir.
Kāds aicinājums skan, kāds saka - nāc!
Tai balsī - ledus auksts...
Bet savu dzīves gaitu raisīt viņam sāc...

Tu stāsti, neticot, ka sapratīs,
Kā dzīve grozīja, ko nīdi, mīlēji,
Kas tika uzrakstīts, kas nepabeigts,
Kas tevi aizmirsa,
Ko aizmirsi tu pats, kas dzisa nepateikts...

Varbūt tik izlikās, bet sajuti –
No koka mirušā, kas gadiem kluss un sērs,
Uz āru pēkšņi sāka izlauzties
Tur dzīva atvase,
Lai iešalktos kā papele vai baltais bērzs...

Bet aizies gadi – nemainās nekas...
Te – jaunība un vecums; dzīve, nāve sauks
Uz priekšu plūst un griezties atpakaļ.
Vien paliks kapsēta...
Un divkārt kapsēta tas aizaugušais lauks.

Un neatcerēdamies kliedzu es,
Kā atvadās, un pēkšņi visi krusti krīt!
Es palieku uz vietas, stāvu viens.
Nakts atkal maina dienu...
Atnāks aizgājušie parunāties rīt?

Un tikai vienreiz, vienu pašu reiz
Pie manis atnāca pat nezinot , kas esmu...
Bet zuda tajā pašā mirklī prom,
Jo sapnis bija tas...
Kas brīdi izkliedēja sūro domu dvesmu...

Vai piederīgs es skumju vietai tai?
Vai liktenis man vientulībā nīkuļot?
Es taču - arī krusts!
Es tas, ko visi vienmēr tikai zaudē,
Bet pasaulē neviens nekad vairs neatrod...