Un atnāks rīts

Es laikam apreibis no smaida tava,
Es laikam pārkāpis jau robežas.
Ja nav par vēlu labot kļūdas savas -
Vēl varu aiziet, godīgāk būs tas.

Jel neļauj sacīt to,
Kas neiespējams ir...
Es pats jau neticu, ko manas lūpas teiks.
Es zinu – sapnis tas,
Ko nožēlosi drīz,
Aiz mani caurvējš tavas durvis aizcirst steigs,
Un atnāks rīts...

Ir uguns skatienā, tas runā, jautā -
Kāpēc lai baidāmies no tā, kas nav?
Tu reibsti, valdonīgu roku skauta,
Tev liekas, mīlestība piedzimst jau.

Tām acīm netici,
Un rokām, lūpām tu,
Tās pašas nepakļaujas sirdij, prātu jauc.
To miglu gaiņā prom,
Jo pati gaisīs drīz,
Jau atkal mani mēnesnīca projām sauc.
Un atnāks rīts...

Tik daudzi menestreli dzied par mīlu,
Ko nespēj nomākt nežēlīgais laiks...
Tai naivi noticam kā sapnim zilam,
Bet izdziest pamalē, kā rieta vaigs...

Bet notiek reizēm tā -
Krīt zvaigzne tālumā
Un liekas maldinošais reibums projām zūd.
Vis atkārtosies drīz,
Kāds sauks par mīlu to,
Ja liktenis būs nolēmis - tā arī būs...
Un atnāks rīts...