Meitene vasarā.

Vijīga kā rudzu smilga,
Cauri rudziem pretī nāc.
Tavi brūnie kāju stilbi,
Tvirtiem ikru pauguriņiem,
Zaļos stiebrus maigi glauž.

Siltais lietus tevi ieskauj,
Tavu raibo kleitu mērc.
Katrā drēbes vīlē krītot,
Vieglam vējam, dejā griežot,
Pār laimīgas, šķiedrās slīkst.

Slapjie mati rātni saguļ,
Tā kā veldrē mistrojums.
Sīkās urdzītes no galvas,
Dzīvelīgi kaklu skaujot,
Notek laimes oāzē..

Pienākusi tuvu, tuvu,
Mana mīļā, skaistā sirds.
Acīs veros, dejā griežu,
Tā kā siltās lietus lāses,
Nebēdnīgais vasar’s vējš.

Nav taisnība, ka laimes mātei,
Tik plaukstas vienreiz jāsasit,
Lai pateiktu, tik bieži pausto:
„Ka laimei daudz nav vajadzīgs”.
Ikviens var tajā veldzēties!

Tu mans acuraugs patiess,
Kam gan tevi līdzināt?
Tava dzīve, pieredzētais -
Apgarotā personība,
Dārgākais, kas vien var būt.