Lūgums citam

autors: Vikinja [dzejoļi]

Drebošas rokas skar kaklu, plecus, krūtis,
Vienaldzīgi uzklausu maigu čukstu: es gribu Tevi.
Sirdī deg mīļotā glāsti, mīļotā vārdi:
Pateikt to, ka gribu Tevi, ir nepateikt neko!

Kam man Tavas skumjas un Tava sirds,
Meža ielokā mīļotam tūkstošs reiz atstāts viss.
Tu saki, ka mīli un gaidi?
Mīļotais mans reiz teica:

Mēs paliksim visstiprāk,
Visstiprāk ar Tevi sanagloti.
Ar naglām kantaini asām,
Jūtu smēdē kaltām ….

Atstāj mani ilgu aizā slīkt,
Kur mīļotā glāsti tik atmiņās blāv.
Zinu, vārdi kā asi dimanti Tev dzeļ.
Atstāj mani – ešafota ceļu iet…..

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
klusaisMiileetaajs	2009-04-21 07:24
Sapratu, ka zemi laukos pie meža neapdomīgi atstāji vienam breksim, bet otrs, kurš it kā to būtu vairāk pelnījis, palika bešā, ko? Un tu tagad esi galīgā nesaprašanā, kā dzīvot tālāk, vai ne? :))
veeju_raganinja	2009-04-21 08:22
Pateikt to, ka gribu Tevi, ir nepateikt neko!-pilnīga taisnība...
ZARNU_MAISS	2009-04-21 08:41
Roku drebēšanu izsauc neattīrītie sārņi organismā.
Ellochka_Schukina	2009-04-21 08:56
Kolosaļno!
tavssargs	2009-04-21 10:09
Gestapo.
kwazimorda	2009-04-21 17:10
Autore min visai iespaidīgu skaitli,cik reizes `mīlējušies` mežmalā.Sevišķi,ja tas ir vienas vasaras laikā...:)))
assortina	2009-04-21 20:56
Reāls dzejs!!
vanadziene	2009-04-21 22:57
Parasti lūdz atstāt, ja tas cilvēks nav īstais priekš tevis...:))

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!