Tikai sapņos...

Vai tad varēs kaut ko tajā izmainīt,
Vai spēs to viena maiguma nakts?
Neviens nedos konkrētu padomu gan,
Neviens nevar palīdzēt tajā man...

Neviens man neteiks – lūk pareizais ceļš,
Neviens manā vietā to negribēs iet,
Kur liktenis vada un steidzina, elš,
Kur pusceļā neatļauj nogriezties...

Man dvēsele pilna līdz malām ir
Ar skumju miglu un sāpēm tām,
Kas saules dienu no negaisa šķir
Un tīko izlauzties brīvībā.

Man dvēsele augstumos lidot grib,
Jo piesieta zemei jau melnēt sāk.
Tai aizlidot tālu, kur sapņos ņirb
Tā ilgošanās, ko nepanākt...

Jo, tikai sapņi ļauj brīvam būt,
Jo tikai sapņos nav bailes mirt,
Jo tikai sapņos mums skumjas zūd,
Vien sapņos visā no jauna var nirt...