Melis

Vai nav dīvaini, ka cilvēks
Cilvēks, kas plosa otra sirdi,
Aiziet ar citu uz pirti,
Kur karstums ir nāvējošs,
Bet ūdens - dziedinošs.

Kur beidzas cilvēka kauns,
Kad top tas kā velns ļauns?
Tas melo un saka,
Ka mīlot kā vālodze akla.

Tu vari būt šķīsts,
Un mīksts kā zīds.
Tu vari stiprs kļūt,
Tā kā tavs spīts.
Vari būt daiļš
Un arī maigs
Bet egoists
Tu gan vairs
Nedrīksti būt!
Meli,
Tie satīs kā zirneklis Tevi!