Asaras.

No liepu kailiem zaru galiem,
Pulks melnu vārnu spārnos paceļas.
Un savās klaigās sasaukdamās,
Tās nespēj atrast mieru diendusā.

Tā arī dvēsele, kā vārna bezmērķīgi riņķo,
Un kailāka par kailu izmisīgi klimst.
Sauc - kā jukusi visapkārt,
Bet atbalsī tik sirdsklauves vien dzird.

Kā ļoti plata lielpilsētas iela,
Kas pārklāta ar cietu segumu.
Pa kuru traucās auto simti,
Un troksnī sienāzi tur nemana.

Tā - dvēs`le, piespiesta pie zemes,
Kur izmisums kā cements stindzina.
Un bailēm traucoties pa dzīslām,
Šķiet pamirusi sirds kā sienāzis.

Par daudz, par daudz ir visa…
Tik vienvirziena ceļš ir viens.
To nevar neiet, pat ja raudiens nāk,
Tur dzīves raugs viss patiesāks.

Bet kur ir raugs, tur vienmēr augs,
Un kokiem lapas plauks patiess.
Asarām par rasu kļūstot,
Dvēs’le varavīksnē ietērpsies.