IMANTA.

Skaistā vietā , ceļā uz Jūrmalas pusi.
Stāv Imanta , sava vārda vēsturi zinot.
Vēl pirms urbanizācijas viss bija tik klusi.
Vien vilciens retumis aizskrēja dzelzs taku minot.

Anniņmuižas parka lielie ozoli, cēli stāvēja.
Viņi 300 gadus mūsu likteņus lūkoja.
Parks diženo liepu ieskauts nebaidījās vēja.
Tur dzenis kala un dzeguze kūkoja.

Slokas iela bija Jūrmalas ceļa galvenā aorta.
Iela caur Dammes muižas plašajiem laukiem vijās.
Nedzīvot Imantā , bij palikt aiz borta.
Jautrība valdīja mājās, kūtīs un rijās.

Pār Sudrabkalniņa vijās slēpotāju trase gara.
Akmenī cirstās kareivju galvas,joprojām svin likteņa stundu.
Brīnums, ka neskāra to padomju vara .
Ir saglabāta vēstures piemiņa karam ar Bermundu.

Galvas pilsēta ar mikrorajoniem lielās.
Kas tā par Rīgu bez rajonu astītes?
Sabrauca celtnieki no savienības lielās .
Sacēla bloku mājas , kā sērkoku kastītes.

Izzāģēti tika visi lielie Imantas meži
Postīšana un haoss bija celtnieku prieki.
Izbeidzās dzīvība, aizbēga zaķi ,vāveres, eži
Popovu rūpnīcu purvā, uzcēla cietumnieki.

Es Imantā piedzimu , priedēs skolā gāju.
Pa savu mūžu daudz kur padzīvot nācies.
Tagad Imantā būvēju savai ģimenei māju.
Atgriezties vēlos tur , kur esmu sācies!