Aklums (pēc I. Ziedoņa epifānijas)

Ir mātēm mīlestības aklums - neredzēt,
Kas tie par āliņģiem, kur viņu dēli slīkst.
Palaikam paraud, ziedojas, grib pieturēt,
Un zaņķa malā baltus linu kreklus likt...

Aiz matiem pievilkts, gaismu brīdi ieraudzīs,
Bet acis tukšas, lejup griežas vīlies skats.
Vēl jautājums un cerība, vai piezvanīs...
Un aiziet māte, tālāk griežas greizais rats.

Tam reizēm vēlme cīnīties, bet pietrūkst spēks...
Es esmu dziļāk, mani pieradums jau māc!
Tās ēnas, murgi, aizmiršanās saldais grēks...
Stāv māte krastā, nedzird dēla kluso – nāc.

Ir mātēm mīlestības aklums - neredzēt...
Dēls, smaidot, bezbēdīgi pamāj: ej vien, ej!
Cik viss tas muļķīgi, tad labāk – nepaspēt.
Viņš atkal laižas straumē, šķērmi lūpas smej...