Man tikai...

Ja spētu es ar savām nosalušām plaukstām,
Vēl paspēt nodzēst nosēdumus asarām,
Kas blāvi mirdz uz gludām spoguļvirsmām, visu aizmirstām.

Tā itin vienkārši...tā lēnām, nesteidzīgi vien,
Bez atstarošanās, bez atspīdumiem mūsdienīgiem, modes diktētiem,
Bez jūtām versmainām, ko atpazinis nav neviens...

Neviens... nekas...
Ne...
Pie velna visus ritmus, atskaņas!
Ja varētu es saglabāt tik vienīgi... nu to –
To pasauli, to savu...
To, kas stiklos putekļainos spoguļo.

Tik paspēt rokām trīcošām to akmeni vēl tvert,
Kas lido jau no loga kādā istabā,
Kas pārpilna no ļaunuma un gara tumsības...

Vien mirkli atbalstu zem kājām, lai es varu spēt
Tās dažas neapturamās un ātrās sekundes vēl izturēt...
Man tikai...
Tevi...
Tevi blakus,
Piepildīt lai to, līdz šim kas nav man dots -
Kaut vienu reizi brīvi atvilkt elpu,
Nesteidzoties gaisu iemalkot...