Upuris

Tavs ceļš klāts mokām un sāpēm,
Pasaulei ziedojot sevi.
Tā nebija Tava vaina,
Bet to, kuri spļāva uz Tevi.

Ar ērkšķu sadzeltu pieri,
Asiņu straumēm uz kājām,
Izraēla zaimots,
Kā jērs Tu pazemīgs gāji...

Tu – debesu ķēniņš, Tu – Dievs,
Kas Visumu pāri mums liec!
Tu cieti neprāta patvaļu.
- Sist krustā! – pūlis kliedz...

Tu gāji saliekts zem krusta.
Aiz stūra smīnēja brīvībā palaistais Baraba.
Tu tiki pienaglots,
Pacelts augstu pāri pilsētai
Un visu nolādēts, kā noziedznieks ļauns.
Vien Tēva svētīts...

Lūk, pēdējais kliedziens -
Viss piepildīts!
Lūk, arī viss...
Un pārplīsa priekškars templī...

+ + +
Trīs dienas, un nāves pinekļiem trūkt,
Un būsim atkal no nakts mēs brīvi.
Aiz ciešanām - jaunai derībai būt,
Un ceļam caur Tevi uz mūžīgo dzīvi...