Aizspriedums.

Dzīvē notikumi,
Kā kastaņlapas,
Saltā rudens rīta dvašā,
Krustām šķērsām krīt pie kājām.

Un cilvēks ierauts virpulī,
Tiek skolots, kā tam nodzīvot,
Šo dzīves krāšņo birumu,
Pēc labākajām mērauklām.

Tad sabiedriskās domas gods,
Ir reglamentā visus kārt.
Ja kāds tur tomēr nekarās,
Kā vistu bars to noknābā.

Tad gandarījums tiem nu liels,
Cik cēls gan darbs ir padarīts!
Viens otru iedrošinot, balstot,
Tie pilsoniskā mierā slīgst.

Neviens jau neliedz mietpilsonim būt,
Un savos aizspriedumos rūgt.
Domāt simetriskās plaknēs,
Dzīvē uzslavas tā gūt.

Bet, truli prasīt to pašu no otra,
Vienotā korī gaidīt, lai dzied.
Izbrīnā ieplēst acis un īdēt:
„Mēs domājam tā, domā kā mēs!”.

Neesmu es stagnāts, neesmu es „mēs”,
Ikdienu klišejās negribu vērst.
Katram ir iespēja laipot pa dzīvi,
Kastaņlapu birumā atrasties.