Dabas draugs

Vakar ar urbi izdarīju bērzam uzbrukumu.
Saulainā sula, kā asins tam tecēt sāka.
Es lūdzu! Piedod manu pāridarījumu.
Radīt kādam sāpes , nav liela māka.

Slāpes remdējot lūpas klāt liku.
Satrauktu sirdi klausoties putnu čalās.
Vēso sulu baudot veldzējies tiku .
Pavasara dvesma jūtama visās malās.

Ilgi jau nesulos, steidzos svaigumu vasarai liet.
Siltajos saules staros drīz pumpuri saradīsies
Pateikšu paldies, un urbumu aizvēršu ciet,
Līdz nākamam pavasarim atvadīšos!

Lai vienu stumbru es nosargāt spētu.
No bērzu birztalas projām tas mucis.
Baltā tāss miza slēpj daudz vecu rētu.
To nepieņem placī, nesanāk finiera klucis!