Lietas, kuras neaizmirst...

Ir lietas, kuras neaizmirstas
Un mūžīgi tevi vajā tās.
No stūra uzglūn negaidītas,
Un kādreiz mirgo kā asaras...

Tās sāpes atnes un vilšanos,
Un sarūgtinājums, skumjas nāk...
Ar saldenu bijību, padošanos,
Tur neapzināti ienirt sāc.

Šī mokošā dvēseles plosīšanās,
Ko nespēj apturēt viedais prāts...
Tās ielavās sirdī - un pārvēršas
Viss taisnais līnijās salauztās.

Kļūst dzīve bezjēdzīgs noslēgtais loks.
Viss bijušā piepildīts, pamiris jau.
Tu kliedz kā neprātā atvēries logs!
No lietām bijušām glābiņa nav...

Pēc visa jauna diena kad nāk -
Tās blakus, kaut garām aizslīd tavs skats.
Tu nesaproti, kā aiziet no tām -
Kas bijis... vienkārši neaizmirstas.

Tās uz visiem laikiem ir palikušas pagātnē,
Bet uz visiem laikiem ir izmainījušas tavu nākotni...