Dvēseles trīce.

Tā savdabīgā jūtu lava,
Kā satrakota lauva plosās.
Pār dvēs’les malām karsta plūst,
Un dedzinoši asi sūrst.

No tūkstoš metru dziļām dzīlēm,
Nāk un verd, un lauž sev ceļu.
Tā neiet iecienītās ego takās,
Kā tikai licenzētas mīlas skavās.

Bangojas un šūpojas,
Kā paisums un kā bēgums.
Dārdot, rībot dvēs’les šķiedrām,
Tā aumaļām kā sulas plūst.

Prāts analītiķis pavisam lieks,
Tam bezdarbs šeit ir garantēts.
Tas dzird, ka jūtas izsvilpj to,
Ļauj kaislei solo izpausties.

Gulst manās rokās līgava,
Mans dzīves lielais pildījums.
No viņas maigām, siltām lūpām,
Kūst kaislē sastingušais prāts.