Pavisam īsi.

Diena pēc dienas zib,
Kā vilciens uz dzīves pārmijas.
Elpas vilcienu simtiem,
Ikdienu pavadot.

Vecums nenāk viens,
Tam pavadonis smalks.
Ar redzējumu plašu,
Un lielu dzīvojuma dvašu.

Šeit jaunība un skaistums blāv,
Kad pieredze ar gadiem stāv.
Dēļ tā ir vecums cildināms,
Un slavas dziesmās aprakstāms.

Ir vieglprātīgi jaunam teikt:
Ak, šie gadu nospiestie,
Kā vecmodīgas krūzes,
No modernisma nesaprot neko.

Tiem svešs ir dators, modes lietas,
Un dzeju franču mēlē neprot tie.
Par franču skūpstiem nerunājot,
Tabu tas viņiem šķiet nudien.

Tā domājot, tā runājot,
Dzīvi vienpusēji jaunais tver.
Aizmirstot, ka pašam reiz,
Sniegbalts baltums matus segs.

Izpratni par dzīves esmi,
Datorā nav jāmeklē.
Arī svešas mēles zinot,
Gudrībai nav rādītājs.

Nekārtīgam dzīvesveidam,
Dižums cēls nav jālūko.
Drīzāk satrakoto jūtu pūlis,
Prātu demolē bez piepūles.

Cēla sirds caur gadiem ejot,
Lūk, kur īstā dzīves sāls.
Tā ir vērtība ikvienam,
Gudrība – pēc tādas tvīkt.