Parunāt

Es gribu ar tevi parunāt,
Kad dvēsele ceļas spārnos,
Kad sirds aiz laimes dziedāt sāk,
Jo nerod īstos vārdus…

Es gribu ar tevi parunāt,
Kad ir pavisam slikti,
Kad kamols kaklā iespiedies,
Bet tu jau nevēlies dzirdēt.

Jo tev priekš manis vādru nav,
Sen jau – ne priekos, ne bēdās,
Es neļaunojos, jo zinu ka tu
Ej tieši manās pēdās.

Tu gribi lai mājas un siltums ir,
Lai vienmēr maize ar sviestu,
Lai tevi uzklausa, lai tevi dzird,
Lai smietos ar tevi un ciestu…

Man kādreiz to visu teica Tēvs,
Bet es jau neklausījos,
Un sapratu teikto par vēlu, vien tad
Kad man vairs nestāstīja…

Kad redzēsi mani aizejot
Pa skujām kaisītu taku,
Tev gribēsies runāt, tev gribēsies kliegt,
Bet man tad vairs nebūs vārdu…

Bet vēl ir laiks mums parunāt,
Bet vēl nav ceļa beigas!
Kad paliec vienatnē, padomā
Par dzīvi kā tādu…bez steigas…