Grimstu...

Es esmu iegrimusi un es grimstu tālāk,
no turienes vairs neatgriežas.
Ir atceļš negribētais redzams arvien bālāk
un manās acīs sāļums riešas.

Tas dzīves sāls? Es piekrītu. Un laime.
Ka gaitas atpakaļ vairs nav, es skaidri jūtu.
Šī nogrimšana – labākais, kas bijis,
un labākais, kas nākotnē vēl būtu!

Es necentīšos pārtraukt, labi man.
Šo smalko procesu vai gribēsi tu apstādināt?
Tu esi man, es esmu tev - tā gan.
Vien pateikties un tālākceļu zināt.

Tā grimšana, tā iebraukšana debesīs
tik vienmērīgi palēcieniem jautriem,
tā Kunga vīns, no kā mums reibums viss...
To malkiem dzert, no iesākuma kautriem...

Mēs paši radām debesis un purvus,
mēs fonus līdzinām un uzirdinām.
Uz visām pusēm neredzamas durvis –
vien jāmācās, lai viegli atvērt zinām.