Idille*

autors: Niikka [dzejoļi]

Tu sedz mani
Ar roku savu,
Tu klausi mani
Ar sirdi savu.

Es cenšos Tev dot
Ko jaunu šai dzīvē,
Es cenšos to svērt
Ko par laimi Tu dēvē.

Tu apsēdies blakus
Un skaties uz zvaigznēm,
Tu meklē tos vārtus,
Kur runā Bez glaimiem.

Es saprotu zvaigznes,
Es saprotu!
Es neciešu glaimus,
Es ienīstu!

Bet zini, šai saulē
Mēs esam tik` divi
Mēs spējam tik` mīlēt
Kā Olimpa dievi.

<< uz saturu

nejaušs dzejolis

nākamais dzejolis >>

Viedokļi par dzejoli
ne_jau_taa	2009-04-02 16:15
Olimpa dievi mācēja ne tikai mīlēt.Tie bija visai atriebīgi un ļauni reizumis....
Vejslota	2009-04-02 17:01
Tas sedzējs,ar to lielo ķepu, būs kāds KingKongs...:)
klusaisMiileetaajs	2009-04-02 17:09
Nestāsti nu! Kam tad glaimi nepatīk! :)) Vienīgi, ja tu tos dzirdi citam sakām, nevis tev. :)))
2kalnietis	2009-04-02 17:17
...jaa pietiek glaimus ,jāķerās uzreiz pie lietas...nu pec tam jau var ko pateikt skaistu:P
Plaanpraatinjsh	2009-04-02 17:22
Neko jaunu Tu iedot nevari,bet patīkamu gan.
sekspiirs15	2009-04-02 17:47
Sākot no 3. panta secinu, ka jauns virsnieks tikko dabūjis zvaigzni klāt. Tagad viņš uz tām skatās, kā cilvēks, kurš it kā neuzkrītoši mēģina ejot spoguļoties jaunajos zābakos! :)))
tavssargs	2009-04-02 20:05
Daži karavīri tā uzrunā mani, savu komandieri.
assortina	2009-04-02 21:06
Nemaz nezināju, ka karavīriem virsnieki jāsauc par Olimpa dieviem!! :0
netaakaavisi	2009-04-03 15:05
ticu,ka šis ar nav Tavs..:(

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!