Neticība

autors: ne_jau_taa [dzejoļi]

Tā piezogas tik klusiem, klusiem soļiem,
Tik nemanāmi nāk, kā mīlestība...
Tā apvijas ap kaklu žņaudzējčūska,
Kā apvij mani mana neticība.

Tā salej šaubas manos vīna kausos,
Tā uzsauc tostu aukstai bezcerībai.
Un jūtu es, ka vēlos viņai ļauties,
Kā saldai eiforijai bezgalībā.

Es tevi auklēšu, kā māte auklē bērnu,
Tu palīdzi man atkal atvērt acis.
Es mīlu tevi, mana neticība,
Un ir vienalga, ko man sirds vēl sacīs.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
klusaisMiileetaajs	2009-03-31 18:08
Vienalga man, ko sirds te sacīs, Vienalga, cik asaras tā slacīs. :))
ne_jau_taa	2009-03-31 18:21
KLM, vai tev vispár ir sirds?;)
Plaanpraatinjsh	2009-03-31 19:09
Esi ateiste?
Vejslota	2009-03-31 19:49
Kā vienmēr man patīk, cik poētiski krasaini uzrakstīts, ka atklāti var izsekot autores jūtu pasaulei... Un daudzreiz tur saskatīt līdzības ar savējo.. Pirms tam nedomāju, ka var mīlēt savu neticību, bet tagad par šo faktu padomāšu! :))
tavssargs	2009-03-31 20:18
žņaudzējiem pa purnu!
ne_jau_taa	2009-03-31 20:38
Ateisti netic Dievam, PLP, bet es neticu cilvēkiem...
assortina	2009-03-31 20:59
Labs ritms, skaidri izteikta doma! Izdevies!!
fatals	2009-04-01 01:44
Baigi smuks vārdu salikums, bet mīlēt neticību, tas nav labi.;))
ne_jau_taa	2009-04-01 01:46
Ja nekam vairs netic, tad mílét neticíbu ir vienígais, ko var darít, lai nepazaudétu sevi.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!