Cēloņi.

Cauri laikam, telpai skrienot,
Laiks ir nonācis līdz brīdim šim.
Tagad, manu dzeju lasi,
Pateicīgs par to nudien.

Visa pamatā ir mīla,
Kur to sēj, tur viss tad aug.
Naida vietā ienāk smaidi,
Sīvās bailēs – atslābums.

Kādēļ melu upēs ienirt?
Ja var patiesībā plaukt!
Kādēļ maskās seju lāpīt?
Ja var atklātībā augt!

Dzīvē visi alkstam laimi,
Patiesība to mums dot.
Savā tēvu zemē esam,
Īsti zemes saimnieki.

Ne no pārspēka mums bīties,
Ne no cīņām dvēselē.
Bet no kūtras vienaldzības,
Kā no uguns jābēg mums.

Lai ar’ esam maza tauta,
Dzīvīgums mums Dieva dots.
Lai neviens mums nedur pirkstu,
Nemāca kā jādzīvo.

Tā kā rudzu vārpām laukā,
Lepniem jābūt arī mums.
Lūgšanai un dziesmai jāsedz,
Visas mūsu ķibeles.

Tikai tad, mēs augsim lieli,
Paraugs būsim tautiešiem.
Tad, pār Māras zemi skaisto,
Labklājība uzziedēs.