Viens...

Es dzīvoju viens...
Katru reizi, pēc parastas darba dienas, steidzos uz savām nabadzīgajām, iztukšotajām mājām.
Atveru durvis.
Neviena nav...
Eju iekšā, laužot, un kāpjot virsū pēdējām cerību paliekām.It kā nāk raudiens...
Pēc brīža iekuru kamīnu, apsēžos savas tukšās istabas stūrī uz grīdas, un dzeru kārtējo iesākto sarkanvīna pudeli...
Domāju...Vai varbūt nedomāju neko.
Tomēr...
Apgaismība uzdzen šermuļus uz brīdi. Apzinies, ka vēlies domāt, bet nespēj.
Deg kamīns, paliek silti, bet ne miņas no omulības sajūtas.
Vienkārši sēdi un blenz ugunī.
Skatos, kā sadeg mana garīgā pasaule. Kad saprāts atgriežas pie manis, sagrauts, es reizēm iedomājos, ka aiz loga snieg sniegs. Cik ļoti patīkami būtu brist basām kājām, un just, kā kūst pirmais, irdenais sniegs zem manām pēdām...
Laukā ir pilnmēness. Viņu nevajag redzēt, to jūti, kad nevari atrast sev vietu.
Un sirds asins jūrā slīkst.
Galvā atkal ir tukšums, vīna glāze ir sausa. Saproti, ka jāguļ...
Visas mantas samestas stūrī. Nav spēka un vēlēšanās pacelt tās.
Nav domu, nav jūtu, nav nekā.
Vien lielas izsalkuma slāpes .
Pēc sapratnes.
Apguļos gultā, cenšos aizmigt, bet nemāku.
Turu acis cieši vaļā, lai neizgaistu...