„Pūces” labrīt

Kurš pirmais bija uz pasaules šīs,
Kas izrunāja to vārdu – labrīt?
Kāds sadists vai maniaks bija tas,
Kas gādāja man šīs ciešanas?

Tais rītos tak nav ne minūtes
Kas kaut ko labu un mīļu nes,
Kad nīstamais modinātājs sāk brēkt,
Liek atstāt gultu un biksēs lekt.

Ar līpošiem plakstiem tu apstulbis blenz
Uz nomoda murgiem, kas tevi lenc.
Tad grūtsirdīgi uz virtuvi slāj
Kur tējkanna svilpot neapstāj...

Vēl migsi un modīsies reizes trīs,
Līdz snauda un staiponis izgaisīs,
Kad beidzot miesā dzīvība nāks
Un diena sevi kad pieteikt sāks.

Nu miega skurbulis projām dzīts,
Bet sākas jau mežonīgais rīts.
Kā apdullis pa riņķi tu skrien,
Tik paspēt, nenokavēt vien!

Tik ļoti apskaužu cilvēkus tos,
Kas staro labrīta vēlējumos...
Bet saprotu, apzinos labi to gan,
Ka Labrīt diemžēl nav domāts man...