Padomju stāsts-Man Tevis par daudz...

Viņa man reiz
Ar nēzdodziņu māja
Vēlāk sapnī apjautājās
Kā klājas
Pasaules pilsonim
Kā Pasaulei klājas
Kā klājas Tev
Es apjautājos viņai
Man...
Es nezinu...
Kā mīlestībai
Mīlētai un nīstai
Savvaļas puķēs
Un istabas augos
Dažkārt vairāk dzīvības
Kā cilvēkos
Taču tos vieno
Ārēja izskata valdzinājums
Kaut kāds iekšējs
Ķīmisks savienojums
Ērkšķi pieduroties tik asi
Kā jūtam
Es viņai prasu
Vai drīkstu noskūpstīt
Jel nē
Ne tik strauji
Ļaujies mirkli baudīt
Paklusējam
Kā divi augi
Pirms atdošanās vējam
Mēs taču esam
Labākie draugi
Tev ar to nepietiek...
Šķiet atkal
Man Tevis bijis par daudz
Vēl tikai vakar
Trūkos ikreiz
Kad durvis klaudz
Man visa kā pietrūkst
Bet Tevis par daudz
Ik reizi
Kad ienāc
Vēlos sev uztiept
Man atkal Tevis par daudz...