Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
Plānprātīgas ilgas
Mani pārņēma Plānprātīgas ilgas:
Pēc Sarga ,kas sargātu Tavas zemeņu dobes, Pēc Slotas, kas aizslauka pagultē Vēju, Pēc Naktsvijoļu saldās smaržas māla podā. Bet Es eju eju,eju noplēstās Kurpītēs.. Un brienu un cīnos un peldu pret Straumi.. Nevienam nav daļas, neviens neredzēs Kā vecs un nelietojams Zarnu maiss, Juzdamies savā ādā Ne tā kā visi.. Savas domas Saulītē kaisu. No zariem pil ūdens un Sarma krīt matos, Kas Klusā Mīlestībā Asortējas Uz neskūtā ģīmja Kwazimordiskā vieplī. Kaklā kņudod un žņaudz dzeloņu stieple. Mirdzot Marutu Arutu skatos. Mana matrice Matrixā atrij atraugu No Burvīgās 77 bezgalības šai saulē, Sniedzot visumam kaltušu ieraugu. Netīrās apenēs duras ežveidīgas Ehidnas.. Tik lielas , niknas, vientuļas. Bet uz galvas met izkārnījumus Kaijas un Vanadzienies. Es atveros Pasaules nabas atverei Un krītu bezgalības smirdoņā- Saucot tostus beigtai vāverei.. Un mani pārņem Plānprātīgas ilgas: Es nederu šai zemei
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|