Pavasara zvaniņš

Meža malā uz pūkaina ciņa, glāstīgo bērzu mīlīgā ēnā,
Lapiņas maigās apcerot ziedam, auga un auga mazulīte,
Nedzirdama un nejaušama, irdinot, bužinot sniegu lēnām,
Kriksītis mazais, zvaniņš dzidrais - trauslā sniega pulkstenīte.

Dāsnā saule pār birztalu smējās – vizēja, dzirkstīja, solīja glāstus,
Nobira sniegā, vizēt un zaigot, apstājās brīdi gaismas skreja.
Paslēpies ziediņš, samulsis, bailīgs, klausījās pavasarīgajos stāstos,
Atvērties tiecās, vien saulei liedzās rādīt ziedlapiņu seju.

Pilnu krūti jau elpot sāk zeme. Nometot ziemas ledainās važas,
Nespēj vēl apjaust sevi un sārto, mostoties spēkā nevaldāmā.
Ūdeņi ceļus meklē un atrod, aizmēž tie veco un pāri drāžas,
Līksmojot palos, puto un steidzas, nesaprotamā ceļojumā.

Pavasarīgā trauksmainā jūsmā, pārvarot bailes, trausli un bikli
Paveras brīnums – pulkstenes ziediņš, mazā saulīte zemes sejā.
Ziedlapām skatās, vēro un tiecas pasauli saprast un lidot viegli
Gaišajā sapnī, kas aicina līdzi cīrulim, kas piedzied lejas.

Zeme smaida ar dūņaino vaigu, noslaukot palus pērnajā zālē -
Projām ir ziema, brīnos es klusi - sirdī ir ienācis pavasaris.
Aizmirstas skumjas, jau paceļas acis mirdzošās saules pielietā tālē...
Sniegpulkstenītes dzidrais zvaniņ, kāda tev dota brīnumvara!