Pavasaris

Aiz loga pūkainas sniegpāŗslas krīt
Un lēnām savijas pēdējā valsī.
Vēl salušās peļķēs spoguļo rīts
Un aukstas debesīs zvaigžņu balsis.

Bet blakus pavasari jau jūt,
Iet ziema prom ar uzmestu lūpu.
Ar laukiem un mežiem vēl kopā būt...
Bet visam dabā jau citas rūpes.

No ziemas atvadās saules stars,
Strauts, atraisījies no ledus skavām,
Jau strauji joņo, kur pavasar’s
To smaidīdams sagaida vītolu gravā.

Tur piesaulē lēnām pamostas mežs,
Nost purina sniega pelējumu.
Tas kautrīgu skatienu kupenā vērš,
Kur sniegpulkstenīts sāk starojumu...

Nāk dabas mošanās mirkļa prieks
Un pirmās dzīvības trauslā dvesma...
Tik aizkustinoši mīļa mums šķiet
Sengaidītā pavasara vēsma...