Mīla, kas nepazūd

Klusos un saltos vakaros
Sēžu krēslas stundā
Un veros tumšajā logā
Atminos skaistos brīžus,
Kas bija un varēja būt
Klusītēm sāpes un skumjas
Iezogas manā dvēselē
Manā mazajā sirsniņā
Un jūtu to mīlu,
Kas neatstājas tevis dēļ.
Sāp, bet jādzīvo
Kaut sevis dēļ.
Bet tas nekas ka tā...
Noslēgšu šo dzīves daļu
Tālu jo tālu
Dziļi jo dziļi
Savā prātā un zemapziņā
Un izskats liecinās
Ka neatminos tevi
Tavus skaistos darbus.
Dzīve turpinās,
Bet atmiņas un sajūtas paliek-
Kā sagrauta uzticība brīnumiem
Pēc pari darījuma...!!!