Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
visgarākā iela
visgarākā iela
kā svītra, kas savieno galus un punktus, kur trolejbuss tikai ķēdes suns. pa vadiem kā trūcīgām nabassaitēm skrien zibeņi pelēki, rūsa un guns visgarākā iela, nomales sapnis, bez dubļiem un šļakatām sejā kas niez, vējš, trakojot lapās un mezglotās saknēs, pļauj rudeni vālā, pirms projām iet visgarākā iela kā meitene akla, kas spoguli kautri zem priekšauta slēpj, tur leijerkastnieks velk meldiņu jautru, bet sirds arvien lēnāk sit pakrūtē visgarākā iela. grimst laternās nakts, uz dzeltenā bruģa smīn grasis, ne ubags to pacels, ne karalis pats, vien laiks savu artavu prasīs
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|