Identitāte

Ļaudis kā salauztas ribas bez gara,
ikdienu pavada vaidējot. Tie reti
smaida, retāk dzied, nemaz tie
neprot uzklausīt. To izparatne
par brīvi, ir skābputra un
triviāli mīti. Cik muļķīgi ar
aizelsušos elpu, bez prāta,
pašcieņas un cēliem mērķiem
ir skriet pēc zelta aunādām.
Sausas lūpas kustinot, miklu
pieri susinot, priecājas kā
suns ar kaulu. Verga krelu
uzvilcis, masku maskā slēpdamies
dzīvē suniski tas peld. Nē! Drīzāk
zirgu atgādina tas. Melnās klapēs
ietērpies, skrien kā viesul`s
tuksnesī. Domājot, ka varens tas
dzīvo lepnās mirāžās, paiet
garām ubagiem, lepras slimiem cilvēkiem.
Kā kapa baltums ārpusē, pilns
pīšļiem savā iekšienē, tam prātā
smalka viltība un prasme
raust ir izklaide. Bet pienāk laiks
šai pasaulē, gan nezālei,
gan ābelei, kad augļi vācami
un tiesa spriežama. Ir aplami
to ignorēt un dzīves tuvredzībā mirkt.
Ir jāgrib pateikt ego nē,
to audzinot un spodrinot, un cēlus
mērķus izvirzot. Ir formācijā
jāienirst un dzīlēs spēku jāapgūst.
Ir jāprot pateikt ego nē, lai
īstenībā pamostos un Dieva gaismai atvērtos.
Ne dzīves beigās der apcere par dzīvi,
tā jādara jau jaunībā, jo
zobiem lūztot, matiem krītot,
dzīvei nēzdodziņu mājot,
cilvēks aiziet mūžībā.