Tukšums sirdī...

Tukšums sirdī mīlestību lienē.
Sirds kliedz nekurienē.
Šāds dvēseles stāvoklis jums rada bažas?
Te vēl būs tēzes dažas –
Šīs dienas realitāte mani baida!
Un mana dvēsele ar bažām rīta nomodu gaida.
Miegā realitāte šķiet tīkama, jo šķiet mazāk bīstama...
No tās var atmosties un mazliet pasmieties...
Tad atviegloti uzelpot, pat smejot uzdejot...
Bet nu esmu nomodā...
.... un atkal jādomā
.... kāda bērnības dzejoļa pantmērā:
„Ha! Fakts, pa sienu rāpo blakts!
Es ar pirkstu „pakts” un beigta blakts!
Ir arī fakts, ka šodien man ir mājas,
Bet rīt jau tām var „pieaugt kājas”,
Jo dzīves jūrā uznākusi brīze, ko dēvē vārdā Krīze.
Šodien veselība virsū skrien un enerģija pakaļ brien,
Bet rīt jau nevar pavilkt savas kājas...
Un vari zaudēt darbu, mājas!
Un tā tas krājas!”
Kur aizbēgt no šiem faktiem,
Un četru sienu tukšajiem kaktiem,
Tukšuma, kurš citiem mīlestību lienē,
Sirds, kas kliedz nekurienē...
Tad nu labi padomā...
Vēlies būt nomodā?
Jo vairāk dots, jo vairāk ir ko zaudēt,
Un par to var ilgi ņaudēt...
Bet ir kāds fakts, kurš nav pēc šīs „grēksūdzes” takts!
... mīlestība, kuru radījusi asins balss...
Tās stiprumu nepierāda fakti,
Cik bieži esmu trāpījusi ar jums vienā taktī!
Ir jau pateikts vēl šis tas,
Starp šīm rindām sīkā drukā, jo tā tas būs „smukāk”...