Cirvji un pingvīni, dzejnieki un cilvēki

Sen senos laikos,
dzīvoja dzejnieks jauks.
Tā domāja viņš ik rītu par sevi,
gaismiņai svīstot,
ar cirvi pār plecu, mežā iedams.

Ticiet vai nē,
tam mežs un dzeja -
kā acs un asara,
kā vasara un rasa,
kā valgums un saldums,
kā medus un piens,
kā siltums un mājas,
kā logs un skats.

Sūnu mīkstumā kāja tam grima,
Egles cietumā cirvis stiga,
Skaidas kā atspoles
birdamas bira.
Galotnei ietrīcot egle tad krita.

Atvelkot elpu zem padebss zilās
Dzejotājs mākoņu tēlos vērās.
Amizantos uzvalkos, dažādos augumos,
Pingvīnēni gausā solī
Cits aiz cita sekodami
Ūdens klajā ienirdami,
Pazūd acu skatienam.

Cilvēki, jā jūs to būtu vērojuši,
tad nesmīnētu jūs nenieka,
To izstāstīt nav iespējams
pat acij grūti noticēt.
Bet, ja gribās tam jums ieticēt,
tad ieteikt varu jums tik vienu -
No galvas mācieties ik dienu :)