Mans dzejolis

Vai grūti ir uzrakstīt dzejoli
Ne pārāk skaistu, ne prastu
Kur vārdi kā sudraba pūpoli
Stāv rindā gar upes krastu

Ak, tikai man ideju dodiet
Par ko man rakstīt, un kā
Pēc tam ar kritiku sodiet
Ja tas ir sanācis it nekā

Bet neceriet, ka manā dzejā
Būs vārdi par atmiņu skradnām
Kas plivinās novembra vējā
Par mīlnieku dvēseles skrambām

Tāpat ar par "tevi", kurš klusē
Un neatbild vēstulei, zvanam
Šai dzejnieku pasaules pusē
Es dzirdu ik dienas to skanam

Bet panti,kur kaķīši skraida
Ar zaķīšiem pieneņu pļavā
Ir tiem, kuri vakaru gaida
Dzenis tiem krustu kaļ kļavā

Bet dzeju kā žāvētu gaļu
Ko uzlikt uz maizes rikas
Ļauj saviem talantiem vaļu
Un pašķīst lai dubļu pikas

Lai šnabis tiek dzerts mīlēts
Un krodziņos kārtis sistas
Un kafijas biezumos zīlēts
Kurš nospēris kaimiņa vistas

Lai sievietes dzied un dejo
Un devīgi plikumus rāda
Bet tie,kuri debesīs klejo
Lai Latgalē burkānus stāda

Nāc, izlasi dzejoli manu
Lai dzīvot tev būtu prieks
Ja meklē sev dvēseles ganu
Tad es gan tev būšu lieks

Ar grēciņiem maziem es piemetu
Jūsu ikdienas zupai sāli
Ak, neņemiet to par iemeslu
Lai nosistu mani ar vāli